LLMZA

  • Lauksaimniecības zinātņu nodaļa

  • Inženierzinātņu nodaļa

  • Pārtikas un veterinārmedicīnas zinātņu nodaļa

  • Mežzinātņu nodaļa

  • Agrārās ekonomikas zinātņu nodaļa

VPP vidusposma konference

Sociālo un humanitāro zinātņu programma valsts ilgtspējai

Valsts pētījumu programmas (VPP) "Latvijas mantojums un nākotnes izaicinājumi valsts ilgtspējai" (2019–2021) Latvijas Zinātnes padomes (LZP) organizētajā virtuālajā vidusposma konferencē 2020. gada 27. oktobrī tika prezentēts paveiktais šīs VPP visos 5 projektos. To vidū ir arī Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) īstenotais projekts "Latvijas valsts un sabiedrības izaicinājumi un to risinājumi starptautiskā kontekstā – INTERFRAME-LV". Neklātienē ražīga darba vēlējumus sūtīja Valsts prezidents Egils Levits un premjerministrs Krišjānis Kariņš.

Sniedz secinājumus rīcībpolitikai un sabiedriskajai domai

Kā tiešsaistes uzrunā uzsvēra bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, valsts ir sapratusi arī sociālo un humanitāro zinātņu nozaru nozīmi ilgtspējīgā attīstībā un mērķtiecīgi investējusi tajās līdzekļus. Tikai izaudzinot savus zinātniekus (visu projektu vadītāji izcēla VPP laikā aizstāvēto prāvo doktora disertāciju un radīto starptautiski citējamo publikāciju skaitu – cilvēkkapitāla sagatavošana un zināšanu bāzes radīšana ietilpst programmas mērķos), pētot vēstures dokumentus, saskatot mūsdienu sabiedriskos un ekonomiskos procesus starptautiskā kontekstā, Latvija ir spējīga izturēt starptautisko konkurenci. LZP direktore Gita Rēvalde akcentēja, ka tieši šis sarežģītais pandēmijas laiks ir izcēlis nacionālās zinātnes un nacionālās ražošanas lielo lomu.
Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta direktors Dmitrijs Stepanovs, atklājot konferenci, sniedza VPP kopējo raksturojumu: 5 starpcisciplinārās pētnieku grupās no 9 zinātniskajām institūcijām darbojas 112 zinātnieki un 53 studējošie. Pētījumu 5 tematiskie virzieni: 1) valstiskuma idejas ģenēze Latvijā, tās kultūrvēsturiskie priekšnosacījumi kopējā vēstures procesā – projektu īsteno Latvijas Universitāte (LU) un Daugavpils Universitāte (DU), vadītājs profesors Guntis Zemītis; 2) Latvijas valsts vērtības, sabiedrības pārvaldības jomu funkcionēšana – Vidzemes Augstskola (ViA), Rīgas Stradiņa universitāte (RSU), vad. ViA rektors Gatis Krūmiņš; 3) daudzveidīgie Latvijas kultūrvēsturiskie procesi – Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB), ViA, vad. profesore Vija Daukšte; 4) Latvijas izaicinājumi demogrāfijā un migrācijā – LU, Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija (RTA), Latvijas Lauksaimniecības universitāte (LLU), vad. profesore Zaiga Krišjāne; 5) jau pieminētā Latvijas attīstības starptautiskā konteksta izpēte projektā INTERFRAME-LV – LZA to īsteno sadarbībā ar LLU, LU, RSU un Agroresursu un ekonomikas institūtu (AREI) profesores Baibas Rivžas vadībā.
Dažādajām tēmām kopsaucējs ir Latvijas ilgtspējīga attīstība, t. sk. vēstures un kultūrvēsturisko procesu izpēte fokusējas uz šodienas aktualitātēm ar tādiem atslēgas vārdiem kā – identitāte, eiropeiskās vērtības un Latvija kā to nesēja, piederības izjūta, sabiedrības saliedētība un iekļaujošā izaugsme, reģionu revitalizācija, valsts ekonomiskā un sociālā drošumspēja, ko sekmē arī spēcīgs starptautiski integrēts pētniecības cilvēkkapitāls, u. c. Konferencē izskanējušie pētījumos gūtie secinājumi un diskusiju atziņas ir vērtīgs materiāls ne vien rīcībpolitikas veidošanai, bet arī sabiedrības izglītošanai un sabiedriskās domas attīstībai. Ikvienam interesentam ir iespējams digitāli iepazīties ar pilnu konferences saturu, piemēram, vietnē https://www.youtube.com/watch?v=xe9YAERQJRs. Jāuzsver, ka apstākļos, kad nav iespējams tikties klātienē un pētniekiem jāsēstas un jādiskutē pie virtuālā galda, no svara ir digitāli prasmīgs un atbalstošs vadītājs, kāds bija konferences moderators Artis Ozoliņš.

 Vēsturei ir tieša saistība ar ilgtermiņa domāšanas kultūru

Katram tematiskajam virzienam bija veltīta atsevišķa sesija, kurā projekta dalībnieki prezentēja pētījumus, gan veidojot savstarpēju diskusiju, gan atbildot uz klausītāju jautājumiem. Bet pirms tam projektu vadītāji paneļdiskusijā īsi ieskicēja savu vadīto projektu būtību ar caurviju jautājumu – ko un kā zinātne var palīdzēt sabiedrībai. Izskanēja cita starpā šādas īpaši svarīgas atziņas: ar pētījumu palīdzību tiek sniegtas zinātnē balstītas rekomendācijas; otrs – pētījumu mērķis ir panākt, lai veidotos ilgtermiņa domāšanas kultūra, gan valsts, gan indivīda līmenī. Ar to būtu arī vieglāk pārvarēt Covid-19 ietekmi.
Guntis Zemītis (LU) projektā "Indivīda, sabiedrības un valsts mijiedarbība kopējā Latvijas vēstures procesā: vērtību konflikti un kopīgu vērtību veidošanās vēsturiskos lūzumu posmos" apskatīja tēmu – Eiropas vērtības Latvijas vēsturiskajos lūzuma punktos. Par visu projektu viņš skaidroja, ka tajā ir izmantota pieeja – uz vēsturi skatīties kā uz indivīda vēsturi, kas ir cieši saistīta ar identitāti, līdz pat eiropeiskajai identitātei. Akcents ir uz mazākumtautībām – lībiešiem, ebrejiem, starpkaru perioda krievu minoritāti, kuras identitāte ir atšķirīga no padomju identitātes. Vispār katrai paaudzei ir jāpārskata vēsture un ir vajadzīgi jauni pētījumi par it kā sen zināmo. Latvijas vēsture arī ir rakstīta dažādi – vācbaltu vēsturnieki to veidoja kā zemes vēsturi, starpkaru periodā tā tika rakstīta kā tautas vēsture, mūsdienās Latvijas vēsture ir kā daļa no Eiropas vēstures. Ir jāizprot, ka esam daļa no kristīgās civilizācijas – kristīgās vērtības ir daļa no Eiropas civilizācijas, Rietumu vērtībām.
Pēc Semjuela Hantingtona, Rietumu vērtības ir: likuma vara (citās civilizācijās tā ir mazāka), vienādas tiesības visiem, parlamentāra iekārta, plurālisms, kā arī individuālisms un tiesības uz individuālu izvēli. Latvija Rietumu telpā ir kopš 13. gadsimta, pat esot Krievijas impērijas sastāvā, nezūd saikne ar Rietumeiropu. Esam Rietumu civilizācijas austrumu robeža. Latvijas kā demokrātiskas valsts proklamēšanas pamatā ir 2 svarīgi komponenti: latviešu tauta, jo Latvija ir izveidota etnogrāfiskajās robežās un, ja nebūtu latviešu, tā būtu cita valsts; kā arī eiropeiskās vērtības, jo tiek dibināta demokrātiska republika, kurā suverēnā vara pieder tautai. Tāpēc Latvijā Eiropu nevajadzētu uztvert kā kaut ko svešu, kā "mēs" un "viņi". Nepieciešama gan nacionālās, gan eiropeiskās identitātes stiprināšana.
Anita Čerpinska (LU) tēmā par centru un perifēriju – politisko, sociālo un kultūras komunikāciju 16.–20. gadsimtā (no Livonijas perioda līdz Latvijas valsts izveidošanai) izcēla, ka citu valstisku veidojumu sastāvā Latvijas teritorija parasti ir bijusi nomalē, nācies attīstīt komunikācijas veidus ar centru un savu interešu aizstāvību, bet vienmēr ir bijušas saites ar Eiropu. Irēna Saleniece (DU) iepazīstināja ar Austrumlatvijas vēstures izpēti, kas veikta arī ar ekspedīcijās rastu mutvārdu vēstures avotu palīdzību, un mērķis ir šajā piemērā atklāt un parādīt, kā no lokālās un etniskās identitātes veidojās Latvijas nacionālās identitātes pazīmes 20. gadsimtā. DU radītajā Mutvārdu vēstures avotu krājumā ir apkopoti 1200 Austrumlatvijas cilvēku dzīvesstāsti. Profesors Aleksandrs Ivanovs un Dr. Henrihs Soms publicēšanai gatavo 2017. gada Latgales kongresam veltītu monogrāfiju, kurā pirmoreiz pilnvērtīgi apkopoti tā dokumenti. Dana Bleiere (LU) prezentācijā par indivīda, sabiedrības un valsts attiecībām dažādos režīmos un to kontroles mehānismiem akcentēja, ka šie pētījumi lielu interesi izraisījuši arī ārvalstu zinātniekos. Vladislavs Volkovs (LU) stāstīja par etnisko grupu lomu, vietu un pašizpratni Latvijā 20. gadsimtā.

Vērtības darbībā un kā valstiskuma paradigma

Gatis Krūmiņš (ViA), prezentējot kopā ar RSU īstenoto projektu "Vērtības darbībā: atbildīgas, drošas un izglītotas pilsoniskās sabiedrības attīstība ar pētniecību un rīcības modeļu izstrādes palīdzību", uzsvēra, ka vērtības ir skatāmas vēsturiskā kontekstā, jo veidojas ilgstošā laika posmā – ne vienā vai divos gados. Tāpēc, ka nacionāla valsts jau bija Latvijas vērtību sistēmā, varēja vieglāk atgūt neatkarību. Projektā vērtības tiek skatītas kā valstiskuma paradigma.
Viens no nacionālajā un eiropeiskajā līmenī nozīmīgajiem vērtību konceptiem – lielās idejas ir jānoved līdz indivīda līmenim, lai cilvēks tās uztvertu. Saistībā ar 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarācijas pieņemšanas 30. gadadienu projektā tika izdota grāmata "Latvijas Republikas dibinātāji un atjaunotāji", kas veidota kā biogrāfiju krājums un piedāvā iepazīt personiski katru, kas piedalījās Latvijas tapšanā un atdzimšanā. Nerunājot abstrakti par vēstures notikumiem un vērtībām, iespējams nonākt līdz indivīda līmenim. Viena no projekta vidusposma hipotēzēm ir, ka vēsturi vajag daudz vairāk personificēt, t. sk. arī palīdzot cilvēkiem apzināties, ka viņu dzimtas vēsture ir daļa no vēstures un tādējādi viņus tuvināt valstiskuma vērtību izpratnei. Nākotnē izaicinājums attiecībā uz demokrātijas vērtībām ir, kā noturēt to paaugstinātu konkurētspēju ar daudzām citām vērtību sistēmām pasaulē. Vēsture ir plašs avots nākotnes rīcībpolitiku veidošanai saistībā ar demokrātijas un valstiskuma vērtībām.
Projektā izvirzītos uzstādījumus savu pētījumu kontekstā detāli apskatīja: Liene Ločmele (ViA) tēmā – vai visi dzīvojam vienādā demokrātijā (par sabiedrību nereti mēdz domāt kā par masu, bet ir jāiedziļinās sabiedrības dažādībā un dažādu grupu drošības izjūtā – palīdzēt, nevis šaustīt); Armands Astukevičs (ViA) – iedzīvotāju uzticēšanās valsts pārvaldei (uzticība lēni nostiprinās, taču, lai panāktu aktīvu līdzdalību, politiskajam procesam ir jābūt ne vien caurskatāmam, bet arī saprotamam); Anna Broka (ViA) – pilsoniskā pašaktivitāte kopienas līmenī (iedzīvotāji ir spējīgi ietekmēt vietējā līmeņa lēmumu pieņemšanas procesus, bet nereti šī līdzdalība izpaužas elitārās formās – turīgākajiem, izglītotākajiem, apsviedīgākajiem labāk izdodas ietekmēt vietējo varu, turpretī maznodrošinātās, minoritārās grupas minimāli spēj ietekmēt sev vēlamus rezultātus; jautājums – vai rēķināsimies tikai ar sabiedrības spējīgāko un spēcīgāko daļu un ignorēsim augsto nabadzības līmeni valstī, t. sk. ģimeņu ar bērniem vidū); Māris Andžāns (RSU) – vērtību eiropeizācija: Latvijas politiskās partijas un Eiropas Parlamenta politiskās grupas (EP politiskajām grupām nav būtiskas ietekmes uz Latvijas politisko partiju vērtībām – partijām Latvijā un EP ir iespēja dzīvot katrai savā "burbulī").
Kā mest tiltus starp dažāda veida sabiedriskajiem un politiskajiem "burbuļiem", atšķirīgām vērtību sistēmām? Pirmais solis ir akceptēt viedokļu dažādību un iedziļināties, kāpēc kāds domā savādāk. Jāveido diskusijas kultūra – spēja līdzsvaroti kontaktēties ar atšķirīgo, neuztverot visu personiski; ir jāsaglabā cieņa pret otra viedokli; jāapgūst debašu prasme, kas vērsta uz noskaidrošanu, nevis uz uzvaru. Cieņpilna attieksme ir iestrādāta dažādos dokumentos, taču ir jāiemācās to īstenot, nevājinot demokrātiju ar neprasmi komunicēt.

Par mantojumu senas liecības kļūst, nonākot pie sabiedrības

Vija Daukšte (LNB) ieskatu projektā "Dokumentārā mantojuma izpētes nozīme, veidojot sinerģijas starp pētniecību un sabiedrību" sāka filozofiski, atgādinot pazīstamo latīņu teicienu "Visu, kas man pieder, nēsāju sev līdzi" / "Omnia mea mecum porto", un ko gan citu tik apjomīgu būtu iespējams panest kā vien zināšanas, kas spēcina, palīdz pieņemt lēmumus. LNB glabā tādus unikālus Latvijas vēstures liecību krājumus, kuri ir izmantoti maz vai pat nemaz. Rokrakstus vācu, lejasvācu, latīņu valodā, gotu šriftā spēj atšfrēt tikai speciālisti, projekta pirmajā posmā materiāli tika identificēti, tulkoti, transkribēti. Tiem izveidot vēsturisko kontekstu, padarīt tos plaši saprotamus un novadīt līdz sabiedrībai ir projekta otrs darba virziens, jo tikai tad šīs senās liecības kļūst par mantojumu. Pateicoties bibliotēkas daudzfunkcionālajai darba specifikai, pētījumu rezultātiem ir iespējams visai ātri nonākt sabiedrības uzmanības lokā, un tā iegūst, kas ir ļoti nozīmīgi, uzticamu informāciju.
Kristīnes Zaļumas monogrāfijā "Neredzamā bibliotēka. Latvijas Nacionālās bibliotēkas 14 vēsturiskās kolekcijas" iekļauti pētījumi par kādreizējām Latvijas muižu bibliotēkām, personīgajām bibliotēkām, vienlaikus ir izveidota izstāde. Materiālu popularizēšanā daudz paveikuši ViA pētnieki Juris Smaļinskis, Agita Līviņa u. c. Konferencē Oskars Java, Anda Arkliņa (ViA) dokumentāro mantojumu prezentēja kā "dārgumu lādes atvēršanu sabiedrībai"; Grigorijs Salnits (ViA) demonstrēja ceļošanas skolas formu sabiedrības informēšanai. Reinis Vāvers (LNB) iepazīstināja kopā ar Andu Jutu Zālīti paveikto kartogrāfiskā mantojuma kā Latvijas ģeogrāfiski vēsturiskā avota izpētē; Katrīna Teivāne-Korpa (LNB) sniedza priekšstatu par LNB mākslas krājumu kā resursu vizuālās kultūras pētniecībā; Mārtiņš Mintaurs (LNB) dokumentārā mantojuma izpētes kontekstā pastāstīja par LNB A. Apīņa Reto grāmatu un rokrakstu lasītavas krājumu.

Vai cilvēkiem labāk "zīle rokā nekā mednis kokā"?

Zaiga Krišjāne (LU) projekta "Ilgtspējīgas un saliedētas Latvijas sabiedrības attīstība: risinājumi demogrāfijas un migrācijas izaicinājumiem – DemoMig" īstenošanā izcēla sadarbību starp nozarēm un institūcijām – kodols LU pētnieki no dažādam jomām (ģeogrāfija, socioloģija, ekonomika) un reģionālie partneri no Latgales RTA un no Zemgales LLU, kas pēta kultūras ietekmi reģiona revitalizācijā. Viens no uzdevumiem ir apskatu gatavošana par demogrāfiskajām norisēm un migrācijas ietekmi uz sociālo ilgtspēju un iekļaujošo izaugsmi. Kopā ar plānošanas reģioniem tika organizētas 6 reģionālās darbnīcas (to izdevās paveikt pirms pandēmijas uzliesmojuma Latvijā). Katrā vietā bija iespējams uzklausīt ne tikai pašvaldību un valsts iestāžu darbiniekus, bet arī dažādu citu sociālo grupu pārstāvjus, iegūstot nepastarpinātu unikālu informāciju, ko izmantot tālākajos rīcībpolitikas dokumentu piedāvājumos. Kā skaidroja Māris Bērziņš (LU), diskusijas reģionālajās ideju darbnīcās, par kurām ir izdots apkopojošs materiāls, tika organizētas pēc pasaules kafejnīcas metodes, kas nodrošināja līdzdalības pieeju un efektīvu grupu darbu dažādu tēmu apspriešanai.
Juris Krūmiņš (LU) analizēja reģionālās demogrāfiskās tendences Latvijā saistībā ar administratīvi teritoriālo reformu izveidotajos 42 novados, pievērsās statistisko reģionu demogrāfiskajām prognozēm. Starptautiskās migrācijas rezultātā iedzīvotāju skaits ir samazinājies visos novados, iekšējā migrācija vairākos novados to ir palielinājusi – Ādažu, Mārupes, Saulkrastu novadā u.c. Par ES valstīm demogrāfiskā prognoze līdz 2050. gadam rāda, ka vienīgi Francijā un Īrijā sagaidāms gan dabiskais iedzīvotāju pieaugums, gan migrācijas veicinātais. Latvijā labvēlīgākā demogrāfiskā attīstība joprojām saglabāsies galvaspilsētā un tās apkārtnē. Pēc Baibas Belas un Intas Mieriņas (LU) par remigrantu atgriešanos reģionos, cilvēki no ārzemēm proporcionāli visvairāk atgriežas uz šo Latvijas daļu, piemēram, 2019. gadā apmēram 1/3 no 5114 pārbraukušajiem. Tam ir saikne arī ar tā saukto talantu migrāciju – centrā iespējams labāk likt lietā augstu kvalifikāciju, darba devēji to novērtē, ir adekvātāks atalgojums. Cerīgs fakts, ka vairākums Latvijā, t. sk. laukos, atgriežas emocionālo faktoru dēļ (ilgas pēc mājām, bērnu dēļ – lai viņi nezaudē latviešu valodas prasmi, plašāka interešu izglītība nekā ārzemēs, zaļā dzīvesveida iespējas u. c. ("zīle rokā"?)), nevis to ietekmē materiālie apstākļi, kas dzimtenē visbiežāk pasliktinās ("mednis kokā"?). Ženija Krūzmētra (LLU) analizēja labās prakses piemērus, kā laukos "atgriezt dzīvību" ar kultūrā sakņotām vietas attīstības stratēģijām.

Latvijai ir tie paši izaicinājumi, kas pārējā Eiropā

Baiba Rivža (LZA, LLU) projekta "Latvijas valsts un sabiedrības izaicinājumi un to risinājumi starptautiskā kontekstā – INTERFRAME-LV" prezentācijā fokusējās uz pandēmijas aktualizēto digitalizāciju, kas ir viena no projekta tēmām (vadošā institūcija LLU), un gan klātienes, gan interaktīvā formā realizētajiem 5 reģionālajiem forumiem (tie plaši atspoguļoti laikraksta "Zinātnes Vēstnesis" iepriekšējos numuros un reģionālajā presē) par digitalizāciju uzņēmējdarbībā, izglītībā, pārvaldībā. Pēc Eiropas Komisijas veidotā Digitālās ekonomikas un sabiedrības indeksa (DESI) 2019. gada rādītājiem Latvijā ir salīdzinoši augsti attīstīta digitālā vide, kas netiek pietiekami izmantota, īpaši tehnoloģiju integrācijā uzņēmējdarbībā, tās modernizācijai un produktivitātes celšanai. Kā rosināja Ina Gudele, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kas nevar atļauties izmantot globālos tehnoloģiju risinājumus, varētu nākt talkā ar vietējiem risinājumiem. Digitālās tehnoloģijas vēl plašāk ir jāizmanto mūžizglītībā, jaunu motivācijas variantu izveidei iedzīvotāju iesaistei uzņēmējdarbībā, iekļaujošākas informācijas aprites nodrošināšanai, piemēram, pārvaldības institūcijām komunicējot ar potenciālajiem pakalpojumu lietotājiem – piedāvāt, ne tikai apmierināt pieprasījumu. Pašvaldības pārstāve Līga Lonerte dalījās pieredzē, kā iet šajā virzienā.
Latvijai ir tie paši izaicinājumi, kas pārējā Eiropā, un tos ietver vēl citas projekta tēmas – sabiedrības novecošanās un noslāņošanās (strādā galvenokārt LU pētnieki, akcentējot izglītības nozīmi, sociālo uzņēmējdarbību dzīves līmeņa paaugstināšanā; ģeogrāfiskā stratifikācija ar uzsvaru uz līdzdalības pētījumiem); sabiedrības radikalizācija (RSU, personības un sociālo struktūru faktoru ietekme uz rīcībspēju un uzskatiem par drošību; populisma negatīvās ekonomiskās sekas); klimata izmaiņas (AREI). Projekta pētnieku vidū ir augsts doktorantu īpatsvars (3 darbus jau aizstāvējuši, 5 – iesnieguši izskatīšanai) tapušas 39 zinātniskās publikācijas Scopus un Web of science datu bāzēs, liels akcents tiek likts uz atvērtās piekļuves (Open Access) žurnāliem, lai gan publicēšanās tajos izmaksā dārgāk. Projekta dalībnieki piedalījušies 34 starptautiskās zinātniskās konferences, kas pēdējā pusgadā notikušas attālināti. Online režīmā oktobra beigās LLU sadarbībā ar Varšavas Dzīvības zinātņu universitāti (Polija) organizēja konferenci "Reģionālās attīstības tendences ES valstīs 2020" ar INTERFRAME-LV pētnieku piedalīšanos. Vērtēšanai ir iesniegti 2 starptautiski projekti, kas izriet no šī VPP ietilpstošā projekta aktivitātēm.
Profesore Inna Šteinbuka (LU) analizēja radikalizācijas un populisma negatīvās ekonomiskās sekas, balstoties uz straujo populisma pieaugumu pēc 2008. gada krīzes un migrantu pieplūdumu (Latvijā tas nenotika tik jūtami kā citur Eiropā, pastāvēja bažas, ka populisti varētu uzvarēt EP vēlēšanās), Itālijas, Grieķijas un ASV ("tirdzniecības kari") piemēra. Populisti izmanto cilvēku neapmierinātību, dod daudz neizpildāmu solījumu. Populisms var novest pie ekspansīvas fiskālās politikas, protekcionisma u.c. negatīvām parādībām. Zināmā mērā tā rezultāts ir "Brexit". Covid-19 devis grūdienu populisma pieaugumam – jāuzmanās. Profesors Sergejs Kruks (RSU) tēmā par individuālismu un spontānu kooperāciju kā iedzīvotāju rīcības faktoriem raksturoja veidu, kā cilvēki paši risina problēmas, ja pārvaldības institūcijas tās ignorē. Ritma Rungule (RSU) rezumēja, ka dažkārt tieši krīzes situācija palīdz panākt, ka iedzīvotājos ieklausās, un rodas optimāli risinājumi. Galvenais ir darīt, un pat tad, ja apstākļus nevar mainīt kā šajā pandēmijas izraisītajā krīzē, ir jāpielāgojas un jāstrādā tālāk. Zinātnieki to ir pierādījuši ar savu darbu šajā valsts pētījumu programmā.


Sagatavoja Ausma Mukāne